<<< Atpakaļ

Mākslas zinātnieces Baibas Magdalēnas Eglītes recenzija par Vidzemes mākslinieku darbu izstādi Alūksnē



26.06.2017.

Kultūras un
sporta nodaļas vadītāja Sanita Eglīte

Jau 2016.gadā, kad Alūksnes mākslinieku kuratore Anita Vēliņa, atgriežoties no Vidzemes mākslinieku izstādes Siguldā, izteica priekšlikumu 2017.gadā izstādi rīkot Alūksnē, sapratu, ka šādu izdevību garām nedrīkst laist un jāizdara viss, lai Vidzemes māksla uzplauktu pilnā krāšņumā tieši Alūksnē.

Pateicoties izcilajai komandai- Alūksnes Mākslas skolas pedagogiem un skolas direktoram Ojāram Vēliņam, māksliniekiem Ivaram Vecānam un Antrai Lielmanei, Alūksnes muzejam un Vidzemes novadu kuratoriem- mēs spējām noorganizēt un sapulcināt 92 māksliniekus no 12 novadiem (Valmieras, Burtnieku, Mazsalacas, Rūjienas, Valkas, Gulbenes, Cēsu, Siguldas, Madonas, Jaunpiebalgas, Limbažu un Alūksnes novadiem), kuru 188 darbi vairāk kā mēnesi priecēja alūksniešu acis un dvēseles.

Māksla ir cilvēku radīts pozitīvs pārdzīvojums otram cilvēkam, tāpēc tradīcijas, kas pulcē vienkopus mākslai uzticīgos, ir noturīgas. Kā viens acumirklis ir laiks starp satikšanos Madonā, Cēsīs, Valmierā, Siguldā līdz atkal satikšanās mirklim visskaistākajā Ziemeļvidzemes pilsētā Alūksnē.

Lai izstāde neizgaistu kā viens acumirklis un atmiņas par to saglabātos ne tikai emocijās, uzrunājām mākslas zinātnieci Baibu Magdalēnu Eglīti izteikt savu vērtējumu izstādē redzētajam, lūdzot iepazīties ar Vidzemes profesionālo mākslinieku radošo sniegumu izstādes Alūksnē ietvaros, kas noritēja laikā no 2017.gada 8.aprīļa līdz 20.maijam Alūksnē trīs ekspozīcijas vietās- Alūksnes Kultūras centrā, Alūksnes Mākslas skolā un Alūksnes Muzejā, un, izmantojot savas profesionālās zināšanas un praktisko darba un izglītības pieredzi, sagatavot izvērtētu apskatu augstāk minētajam pasākumam, kas plašākai sabiedrībai sniegtu profesionāla mākslas zinātnieka subjektīvo izstādes satura māksliniecisko kvalitāšu vērtējumu, bet izstādes organizatoriem un dalībniekiem būtu izmantojams sava individuālā veikuma padziļinātai izvērtēšanai.

Mākslas zinātnieces Baibas Magdalēnas Eglītes apskats

Izstādes kopējais nosaukums „Acumirklis”. Lai novērtētu un izteiktu viedokli par redzēto, neko daudz jau it kā nevajag, tikai uzmest aci? 92 autori, 188 darbi. Iespaidīgi. Izstāde eksponēta trīs objektos - Alūksnes Kultūras centrā, Alūksnes muzejā un Alūksnes Mākslas skolā, līdz ar to ir grūti, pat neiespējami atšifrēt autora piederību attiecīgam novadam, lai novērtētu katra novada individuālo sniegumu. Taču izstādes kopīgais un vienojošais kā neatņemams veselums tematiski veiksmīgi eksponējas katrā atsevišķā Vidzemes mākslinieku izstādes “Acumirklis” ekspozīcijā katrā no objektiem.

Autoru lielākā vairākuma radošais sniegums ir gleznas. Visi glezno, arī tie, kam varbūt labāk derētu nodarboties ar ko citu. Pamatīgāk iedziļinoties, nonācu pie domas, ka katram autoram ir savs arsenāls, bet vairumam piemīt izteikta vēlme panākt efektu. Ar uzmundrinošu krāsainību (D. Rudzīte), ar kontrastiem krāsās, virsmas faktūrās (A. Cīrulis), ar nomācošu krāsainību (M.Salmiņš, H.Mednis), ar izmisīgu krāsainību (S.Lagzdiņa), ar efektīgiem rāmjiem (I.Treiliņa, A.Jansone Zirnīte) ,ar efektīgiem nosaukumiem (E.Vanadziņa), ar efektīgiem izmēriem un biedinošām izjūtām (A. Beitāns), ar efektīgu glezniecisko meistarību (L.Balode, I.Gudeta, S.Korkla, Z.Ilenāne), ar formu pārspīlējumiem aiz kuriem jūt fotogrāfijas aizmuguri (I.Ērgle Vanaga), un protams, ar efektīgiem kontrastiem. Var teikt, ka arī klusums ir efektīgs (Ē.Malderes un D.Vēzes) noraidošā askēzē. Efektīgi ir arī nokrāsotie audekli. Lai man piedod autors (A.Truhins) par maniem meklējumiem. Jo ilgāk lūkojos, jo jūtamāk „nespēju atrauties”, jo vairāk pēc tukšuma šķitās… Bet nav jau tas nekas nepareizs. Dzīvē ir tik daudz skumju, garlaicības un tukšuma, ka mākslai ir visas tiesības to arī paust. Efektu meklēšana arī tiek panākta dažādi apstrādājot gleznas virsmu (A.Lielmane, D. Smeltere, A.Sārs, A.Romanovskis, I.Vecāns,), bezmaz vai aizejot līdz robežai ar tēlniecību. Savukārt I.Treiliņa ar dabas pigmentiem, paraktiem no zemes, iegūst savdabīgu plaisu rakstus. Jā, izskatās efektīgi, bet man pavīd doma; nabaga audekls, kā un cik ilgi to visu var panest? Jā, nav jau Antonello da Mesinas laiki… Un nudien nav viegli nostādīt – eksponēt meditatīvos virsmu kaifotājus līdzās naivajām A.Mores „Miglām”, vai eksotiskajiem B.Jansones „Vasaras sapņiem”, kur efektīga akvareļa tehnikas pārvaldīšana, savaldīšana, dabas pazīšana +nosacītība aizved līdz savdabīgai simbolikai.

Savukārt S.Vanadziņa savām tā jau efektīgajām „Tulpēm holandiešu gaumē „piekabina” telpisku spalvu taurenīti. Ir efektīgi. bet varbūt pārāk…?

Arī L. Balodes akvarelis ” Ābele” ar efektīgu atvēzienu kontrastē ar daudzajiem atvieglotu iekšējo uzdevumu meklētāju gleznojumiem. Mani saista sarežģītais iekšējais uzstādījums, absolūta tehnikas pārvaldīšana un drosmīga pāreja uz eļļas glezniecību „Mežābelē”, kur atklājas mākslinieces efektīgā amata meistarība.
Par efekta panākšanu savos audeklos rūpējas arī J.Galzons, meklējot jēgu dzīvei.?. Mākslai?

Bet efektīgi uzmundrinošu triecienu tiem, kam tīk domāt, piedāvā O.Vēliņa „Janvāris”, caur saplēsto rūti vai saulesbriļļu stikliem liekot ieraudzīt skumjo īstenību un jūtīgu glezniecību. Skaistu profesionālā, nopietnu cilvēciskā nozīmē. Stāstu par sagrautiem sapņiem var nolasīt šī autora” Āversā”. Rūgtā atziņa, kas rodas pārdomājot aitiņas Dollijas likteni, vēl rūgtāka kļūst skaitot un pārdomājot zvaigžņu simbolisko vēstījumu. Vai tiešām Likteņa nenovēršamais spriedums? Darbs vizuāli efektīgs un nežēlīgi patiess.
Arī I.Bindemane, rakstot un ilustrējot savu dzeju un cīnoties ar savu likteni, uzdod eksistenciālus jautājumus. Vispirms jau sev. Un arī man.

Bet J.Jansons labestīgi ironiski uzdod līdzīgus jautājumus. Šķietami jautrie, krāsaini rotaļīgie darbi nebūt nav nevainīgas pasaciņas mazajiem, bet gan rūgtas atziņas lielajiem.

Brīnumskaisti ir D. Blūmas „Venēcija”. Vienkāršā trauku forma absolūti harmonē ar nepretenciozo, delikāto un augstu profesionālo kultūru apliecinošo apgleznojumu. Domāju, ka šie darbi līdzās Dz. Vilkas „Senajiem audumiem” un A.Bērzes darbiem pieder pie šīgada izstādes pērļu izlases.

Labprāt būtu aplūkojusi K.Zemļickas apgleznotās krūzes, bet tad man būtu jāguļas uz grīdas, jo ir neatbilstošs skatu punkts. Šķiet apgleznojumam(?), apdrukai(?) būtu jāmīkstina trauku smagās formas, bet zemie postamenti apgrūtina uztveri. Arī Ie.Jurkas „Galvas”, lai arī efektīgi eksponējas uz melnās pamatnes, tomēr īsti izzināt ir neiespējami. Kāpēc?

Man visai pievilcīgs likās arī I.Briedes keramikas diptihs „Baltais? Melnais?” Sievietes torss – vāze, it kā jau nekas jauns, bet šeit svarīgs nav tik daudz torss, cik spārni. Kautrīgi pieklusušie baltajam, savukārt slavinoši aplaudējošie melnajam eņģelim. Varbūt var diskutēt par spārnu proporcijām utt., bet man atzīstama šķiet darbā ieliktā doma par paradigmu maiņu.

Savukārt B.Dumpes skaistie un mūsdienīgi elegantie darbi valdzina ar garīgu skaidrību līdzīgi kā J.Galdiņa tušas zīmējumi. Konsekventi uzticīgs reālam motīvam, darbietilpīgai, metodiskai un nesteidzīgai tušas zīmējuma izteiksmes iespēju bezgalībai , gaismai, un savam laikam, nemeklējot efektus J. Galdiņa darbi ir patiesi efektīgi.

Savukārt E.Rass iespaidīgie zīmējumi demonstrē bezmaz vai austrumnieciski izkoptu formas elegances sintēzi ar domas skaidrību.

Diemžēl, nākas secināt, ka grafika kā mākslas veids Vidzemē ir bijīgi atstājusi savas pozīcijas. Laikam jau iemesli meklējami sabiedrības nenovērtētā, darbietilpīgajā mākslas darba tapšanas procesā…Šķiet, ka līdzīgs liktenis piemeklējis arī šīsdienas tēlniecību. Šai jomā strādājošie izeju meklē kokā, salīdzinoši lētā un padevīgā materiālā.

M.Jansona kompozīcija „Kopā” liek saredzēt! Ne tikai koka uzvedību, ne tikai virsmas skaistumu, ne tikai postamentu, ne tikai zivis… Atkal efekts.

A.Magones „Domu krustcelēs”. Koka maigais skarbums pret metāla +stikla postamenta vizuāli trauslo spēku.
Efekts meklēts un arī panākts H.Stradiņa „Galdiņā ar gaismu”. Jā, efektīgi, naturālisma apvienojums ar sirreālo, bet bezmaz vai pārāk …

Tā nu ir sanācis, ka siguldiešu darbus man iznāca apskatīt atsevišķi, asistējot ekspozīcijas noņemšanas procesam. Tāpēc tikai acumirklis! Kopiespaids - Siguldas mākslinieki kopumā vairās no krāsainības, samērā paskopi attiecībās ar krāsu ziedu. Īpaši D.Saulīte, E.Gaigalnieks, V.Gudovskis. Paskarbi, izsmalcināti, drīzāk dramatiski pasausi. Apogejs -J.Purcena askētiskā apokaliptiskā skumju vīzija „Tuksneša ceļinieks un mākonis”.

Savukārt D.Gudovskis dižojas ar savu varēšanu gan akvarelī, gan stiklā. Šķiet , abās jomās mākslinieks kļuvis nedaudz apvaldītāks un intelektuālāks.

D.Dubiņa eksponējas ar emaljas miniatūrām un tekstīlijām (zīda karogiem), kā vienā tā otrā jomā cenšoties savaldīt, vadīt fantāzijas paskubināto - izspridzināto krāsu plūsmu. Skaisti un nopietni. Diemžēl, daži krāsainie koka rāmji nodara pāri emaljai…

Savukārt L. Rostokas efektīgie stikla kausējumi ar kodinātu augu motīvu, kas papildina skaisto uguns darba rezultātu un dod iemeslu kompozīcijas nosaukumam „Herbārijs”. Acumirkli pavīd doma, par pieticības efektivitāti.

Man patika Z.Ceskes ideja par ceļojumu caur bērna psiholoģijas pasauli. Neesmu gan pārliecināta par izpildījuma māksliniecisko kvalitāti.

Šķietami nemūsdienīga ideja+ filigrāns izpildījums Ā.Bērzas „Saulainas cerības zilā vakarā”. Adīts sienas paklājs! Retais uzdrošināsies pieķerties tik apjomīgam darbam. Uzjundī bezmaz vai taustāma sirsnīga dabas sajūta, sabalsošanās ar tautas mākslu. Arī mākslinieces darinātais gaismas ķermenis – metāla adījums dažādos virzienos izstiepts, ļauj gaismām spēlēties kā savdabīgā puzurī.

Efektīgi iztapt mirklim. Vai izdevies? Stāvu pie A.Jefanovas kompozīcijas „Mirkļa vērojumi”. Un šaubos. Vai mirkli var novērot? Varbūt tikai ievērot? Tad tas ir mans mirkļa tvērums. Un tālāk meklējot kopsakarības un secinājumus, domājot par mākslas izglītību, jomu, kur ikdienā darbojas lielais vairums izstādes dalībnieku, nonāku pie atziņas, ka Skolotājs Latvijas mākslas skolās , īpaši provincē ir vairāk kā noslogots, veicot savu tiešo, ar pedagoģisko procesu saistīto darbu, kas ietver nevien pedagoģiskos, bet arī organizatoriskos, estētiskās audzināšanas, noformēšanas un daudzus citus dažādus pienākumus. Bieži vien neapmaksātus. Bieži vien nenovērtētus. Bieži vien darītus misijas apziņas pārliecībā. Un vēl Skolotājam ir jāatrod un vēl jānotver acumirkli savam īstajam sirds aicinājuma darbam. Bieži vien abas šīs jomas- pedagoģiskais darbs un radošais aicinājums tiek apvienotas laikā un telpā un šī nosacījuma izpausmes ir uzskatāmi jūtamas izstādes “Acumirklis” ekspozīcijas vēstījumā. Un ne tikai “Acumirklī”, Alūksnē, bet arī citās stājmākslas izstādēs Latvijā ārpus metropolēm. Tas man, neviļus, liek aizdomāties par to, ka, lai gan Latvijā ir izeidojusies fundamentāla mākslas pamatizglītības skolu (sauktas- profesionālās ievirzes) sistēma, tomēr šķiet, ka šī brīža pastāvošās mākslas tālākizglītības sistēmas piedāvātais apjomīgais programmu klāsts pamatā tomēr ir radoši industrializēts, apzināti orientējot izglītības apguves virzību dizaina, interjera, stilisma un citu līdzīgu jomu virzienā, šajā izglītības procesā tikai virspusēji dodot iespēju studējošiem iepazīt stājmākslas (glezniecības, grafikas, tēlniecības ) jomas, neielūkojoties dziļāk šo mākslas veidu izpausmes dziļākajās dzīlēs. Taču nezin kāpēc gandrīz visi mākslinieki, gan jauni, gan ne tik jauni grib gleznot, kaut glezniecības jomā orientējas visai aptuveni, kā rezultātā plašā glezniecības izteiksmes līdzekļu palete, likumsakarīgi, tiek aizstāta ar efektīgām vai mazāk efektīgām virsmām, laukumiem, tehniskiem paņēmieniem vai nejaušībām, mākslas darbā par maz vērības atvēlot domas katarsei, kas ir augstvērtīga stājmākslas darba māksliniecisko kvalitāšu daudzslāņainības neatņemama sastāvdaļa, pēc kuras tiecas ne vien profesionāli mākslas pazinēji, bet ilgojas arī ikviens skatītājs un mākslas baudītājs.





br> Dārza ielā 11, Alūksnē, LV-4301
tālr. 643 81496, fakss 643 81150 e-pasts: [email protected]