Alūksnē par godu 7. Siguldas kājnieku pulka 100. gadadienai notiks svinīgi pasākumi

20. jūnijā Alūksnē svinēsim 7.Siguldas kājnieku pulka simtgadi. Alūksnes attīstība un dažādas norises pilsētā ir bijušas cieši saistītas ar pulka darbību, tādēļ, svinot pulka simtgadi, Alūksnē notiks īpaši svētku pasākumi.

Sakarā ar Pleskavas ielas posma no Pils ielas līdz pieminekļa kalnam slēgšanu asfaltēšanas darbu dēļ, interesentiem, kas vēlēsies apmeklēt pasākumus pie pieminekļa, aicinām autotransportu novietot Siguldas ielas galā pie muižas parka un tālāk doties pa taku gar ezeru. Savukārt pēc svinīgās ceremonijas pie pieminekļa svētku gājiens pilsētas centra virzienā dosies caur Kājnieku skolas teritoriju.

Pasākuma programma:

15.00     Piemiņas vietas atklāšana pieminekļa kalna pakājē

Svinīgā ceremonija pie 7. Siguldas kājnieku pulka pieminekļa kalna

15.30     Svinīgs gājiens uz Jauno pili

No 15.30 Militārās tehnikas apskate Alūksnes Jaunās pils pagalmā

16.30     7. Siguldas kājnieku pulkam veltītas izstādes atklāšana, kataloga “Pa 7. Siguldas kājnieku pulka pēdām” prezentācija (lūgtajiem viesiem) Alūksnes muzejā

No 17.00 Izstādes apmeklējums pārējiem interesentiem bez maksas, pētniecisko darbu prezentācija “Pa 7. Siguldas kājnieku pulka pēdām”

17.30     Nacionālo bruņoto spēku orķestra koncerts pie Alūksnes Jaunās pils

 

 Cēsu kauju priekšvakarā, 1919. gada 20. jūnijā ar pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu, apvienojot Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljonus Rūjienā un Naukšēnos, izveidoja 3. Jelgavas kājnieku pulku. Tā pirmais komandieris bija pulkvedis-leitnants Oskars Dankers. Tā paša gada 25. augustā 3. Jelgavas kājnieku pulks pārdēvēts par 7. Siguldas kājnieku pulku.

 Pulks piedalījās cīņās pret Bermontu un Ziemeļlatgales atbrīvošanā. Neatkarības karā krita, mira no ievainojumiem un pazuda bez vēsts  aptuveni 200 pulka karavīri.

 Pēc miera noslēgšanas ar Krieviju kādu laiku pulks vēl uzturējās Austrumu pierobežā (Rēzeknē), kur veica robežas apsardzi līdz brīdim, kad ieradās robežsardzes vienības. 1921. gada janvārī pulku pārvietoja uz Alūksnes un Gulbenes rajoniem. Tā paša gada 1. aprīlī pulks tika reorganizēts atbilstoši miera laika štatam – sākotnēji viena bataljona sastāvā, bet vasarā izveidoja otro bataljonu. Sākotnēji pulkam nebija telpu un apakšvienības izvietoja bijušajās muižnieku pilīs, krogos, viesnīcās un privātajās mājās. 1922. gada pavasarī pulks bija saformējis trešo bataljonu. 1923. gadā uzcēla pirmās divstāvu kazarmas un modernu pirts ēku ar visām labierīcībām, tādējādi uzlabojot pulka sanitāros apstākļus. Uz kazarmām pārcēlās instruktoru rota un 1. un 2. rota.  Tomēr daļa vienību palika iepriekšējos izvietojumos, kamēr 1929. gadā uzcēla otro trīs stāvu kazarmu ēku. 1935. gadā Gulbenē izvietoja 11. Dobeles kājnieku pulka bataljonu, kuru ieskaitīja pulkā kā ceturto bataljonu, tādejādi 7. Siguldas kājnieku pulks kļuva par lielāko pulku Latvijas armijā.

 Pulka galvenajām vienībām Alūksnes miestā viena no būtiskākajām problēmām pirmajos gados bija karavīru sadzīves apstākļi, kā arī virsdienesta instruktoru un virsnieku ģimeņu dzīvokļu jautājums, lai to risinātu, strauji uzsāka māju un jaunu pulka kazarmu celtniecību, paplašinājās visa veida veikali un tirgi. Alūksnes garnizonā atradās divi karavīru veikali, kur karavīri varēja iegādāties lētākas un kvalitatīvākas preces. Karavīru klubi pasākumu peļņu izmantoja uzņēmumu paplašināšanai, mītņu izdaiļošanai, karavīru sacensību dalībnieku  godalgošanai, valsts un pulka svētku kuplināšanai.

 Apmēram 200 metrus no kazarmām bija neliels uzkalniņš, kur uzcēla pieminekli kritušajiem pulka karavīriem. Pieminekļa – 8 metrus augsta obeliska – metu veidojis mākslinieks Jūlijs Miesnieks. Uzraksti uz pieminekļa: “Par Latviju kritušajiem 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem 1919. – 1920.” Pieminekļa otrā pusē: “Labāk manu galvu ņēma nekā manu Tēvu zemi”. Pieminekli cēlis pulks par saviem līdzekļiem un to atklājis Valsts prezidents Jānis Čakste 1923. gada 22. jūnijā. Piemineklis nojaukts 1950-to gadu sākumā un atjaunots 2009. gadā.

1940. gadā padomju okupācijas rezultātā tika zaudēta Latvijas neatkarība un likvidēta Latvijas armija. 10. septembris ir uzskatāms par dienu, kad 7. Siguldas kājnieku pulks  beidz savu pastāvēšanu. Karavīri tika ieskaitīti Padomju Savienības Sarkanās armijas 24. teritoriālā strēlnieku korpusa 285. strēlnieku pulkā.

 Ar Aizsardzības ministrijas 1992. gada 11. novembra pavēli Nr. 225. dibināts Nacionālo bruņoto spēku Mobilo strēlnieku bataljons (šobrīd Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skola) un tas izvietots 7. Siguldas kājnieku pulkam celtajās kazarmās.